"Lielā" datoriķu talka
Hei, hei, mans lasītāj! Maijs būs viens jautrs mēnesis, jo viens pasākums sekos otram, gaidāms fantastisks ceļojums un sesija arī nav aiz kalniem. Dzīve ir skaista! Prieks dzīvot. Bet prieku nevar tikai ņemt, to arī jādod, tāpēc šodien piedalījos "Lielajā" datoriķu talkā.
Kā jau droši vien pamanījāt, 30. aprīlī bija Lielā talka, kurā visi Latvijas iedzīvotāji tika aicināti sakopt savu tēvzemi. Jau pagājušajā gadā vēlējos piedalīties, bet kaut kā palaidu talkošanu garām. Veidojot 2. DEFĪZES numura (http://www.ludfsp.lv) kultūras pasākumu kalendāru, iešāvās prātā ideja, ka varētu beidzot doties talkot, un kāpēc gan neapvienot patīkamo ar lietderīgo? Domāts darīts!
- aprīļa rītā pirms pulksten desmitiem pie LU galvenās ēkas pulcējāmies, lai ietu uz Ķīpsalu talkot. Kāpēc tieši Ķīpsala? Jo tā bija vistuvākā talkas vieta centram, kurā varējām iesaistīties. Būtu bijis jaukāk atrast savu nesakopto Rīgas nostūri, bet ašām idejām vajag ašus risinājumus. Lai slavēta lapa www.talkas.lv! Desmiti pienāca, lielais datoriķu bars, uz kuru naivi biju cerējis, neatnāca. No visas lielās fakultātes bijām savākušies veseli 6 cilvēki: Ieva, Ieva, Una, Uģis, Elviss un es. Visur var atrast pozitīvo - mums bija 36 pāri cimdu. Varējām vākt atkritumus kā kungi!
Ap pus vienpadsmitiem bijām talkas vietā Ķīpsalā pie Vanšu tilta, satikām talkas rīkotāju, dabūjām saulespuķu dzeltēnos maisus un metāmies smiltsērkšķu un kārklu krūmos iekšā. Pudeles, bundžas, maisiņi.. Neizskatījās, ka tos tajā vietā būtu nometuši cilvēki, bet drīzāk gan Daugavas ūdeņi ieskalojuši, bet tik un tā prātu nepameta doma, ka cilvēkus salīdzināt ar cūkām būtu cūku cieņas aizskaršana. Meitenēm kaut kā "veicās" atrast pamperus un prezervatīvus, kas pārvērtās smieklīgās nākotnes prognozēs. Valdis var jau tagad dot Ieviņai ordeni, jo, kā izrādās viņa būs Latvijas demogrāfijas stūrakmens - laidīs pasaulē 5 ņiprus bērneļus!
Pēc 2 stundām čakla darba nelielo teritoriju bijām iztalkojuši, tāpēc ar gandarījumu par padarīto varējām sev papliķēt uz pleca. Par čaklo darbu liecināja neskaitāmās švīkas uz ādas, ko tur bija iecirtuši smiltsērkšķu dzeloņi. Visu noslēdzām ar pavasarīgu pikniku operas parkā uz soliņa pie pāra ar sunīti. Ieva šo vietu izvēlējās, jo, kā uzzinājām, no tās paveras lielisks skats uz tūristiem, kuri, ieraudzīdami sunīša statuju, nevar atturēt sevi no apsēšanās uz tā. Laikam jau pats neesmu labāks, jo Francijā apčamdīju zirga statujas dārgumus..
Paldies Ievai, Ievai, Unai, Uģim un Elvisam, kuri nenoslinkoja un nāca talkā. Bez Jums šis pasākums būtu izgāzies! Pats cenšos nemēslot, un pēc šīs talkas to nedarīšu vispār. Šādas talkas ir veselīgas, jo var izkustēties svaigā gaisā labā kompānijā un paskatīties uz dzīvi no citas puses, saprast kā jūtas sētnieks, redzēt kādu ļaunumu cilvēks ar savu nevīžīgo rīcību spēj radīt. Būsim tie, par ko mēs uzdodamies, būsim saprātīgākās no būtnēm - nemēslosim!
Jūsu talcinieks, Arčibalds Zosoliņš 01.05.2011.
Ņemts no: http://www.draugiem.lv/blogs/?p=4813850